Latvian Roamers Ceļvedis

Iedvesmojoties no mūsu paša pirmā Latvian Roamers izbrauciena, kurš norisinājās pagājušajā nedēļas nogalē (par kuru sīkāk vari izlasīt šeit: http://filips.lv/piedzivojumi/gaujassleptas-klintis-un-kempings-meza/ ).

Photo by Filips Baumanis (@filipsbaumanis)

Photo by Filips Baumanis (@filipsbaumanis)

Šajās brīvdienās turpinājām pētīt Gaujas Nacionālā parka apslēptās un neredzētās vietas, esot jau daudz kuplākā kolektīva skaitā. Šoreiz mūsu maršrutu šķērsoja vairāki Latvijas dabas pieminekļi. Sākot ar Sietiņiezi, Līču - Laņģu klintīm, Sarkanajām klintīm, un beidzot ar Cīrulīšu dabas taku.

Ierodamies mūsu pirmajā apskates objektā - Sietiņiezī. No Sietiņieža smilšakmeņu atsegumu klinšsienām, paveras iespaidīgs skats uz Gauju, tās pieteku dziļajām gravām, upes atklātajiem krastiem un gleznainajām ainavām. Stāvot un skatoties uz upes tālajiem krastiem, uz brīdi rodas sajūta, ka tu vairs neatrodies Latvijā. Piedzīvojuma gara iespaidā, dažbrīd mūsu ceļi veda ārpus dabas takām un tika pārbaudītas mūsu klinšu un koku kāpšanas spējas. Jo ko gan nedarīsi dabas cienītāja vārdā?

Ceļš no Cēsīm līdz Priekuļu novadam ir īpatnējs ar tās neskaitāmajām dzelzceļa pārbrauktuvēm pēc katra šosejas līkuma, taču varēja just vasaras straujo ierašanos ar plašajiem pieneņu laukiem, pie kuriem katram garāmbraucējam rodas liela kāre piestāt un nofotografēties.

Kopā ar karstuma vilni ierodamies uz mūsu otro apskates objektu - Līču Laņģu klintīm, kuras atrodas Priekuļu novadā. Maršruts ved pa mazstaigātām takām, kuru sedz neizdevušos ķieģeļu slānis, un paveras skats uz brangu māla karjeru, kā arī Lodes ķieģeļu cepli. Kad nonācām skatā ar koka galotnēm, visi ceļi veda lejup un jau no tāluma bija redzamas brīnišķīgās, sarkanīgās klintis ar tās iespaidīgajiem atsegumiem, alām divu stāvu augstumā. Lai arī visiem jau bija jūtams izsalkums un nogurums no lielā karstuma, sajūsma par šiem tvertajiem mirkļiem nerimās.

Dienai ejot uz beigām, pēc kārtīgām pusdienām, jāsāk meklēt naktsmītnes. Meklējot mūsu naktsmītnes iespējas, uz īsu brīdi iebraucām Sarkanajās klintīs. Sākumā nesapratām, kādēļ pie objekta iebraucamā ceļa redzamas piecu litru kannas, plastmasas pudeles un spaiņi, taču paejot tālāk gar klints pakāji, ievērojām pastiprinātu vietējo cilvēku rosību. Pie katra tālākā pakāpiena bija redzami vairāki dzidri avoti, no kuriem vietējie iedzīvotāji stāv rindām, lai iegūtu ūdeni. Tas, ka tikko izsmelts avotu ūdens, garšo pilnīgi citādāk nekā veikalos pirkts ūdens, pierādījās mūsu nākamajā apskates objektā – Cīrulīšu dabas takā. Bijām izbrīnīti ne tikai par tās dabas daudzveidību, bet arī par ķēdē iestiprinātu bleķa krūzīti pie pašas klints sienas, no kuras katrs garāmgājējs pārejot pāri mazai koka laipiņai, varēja padzerties avotu atsvaidzinošo ūdeni.  

Pulkstenis jau bija pāri septiņiem, kad ieradāmies nu jau varētu teikt ‘’mūsu’’ vietā, kura bija tālu no civilizācijas kņadas. Mūsu nakšņošanas vieta, visiem radīja vislielāko gandarījumu, jo kas var būt labāks par mežā ieskautu lokāciju pie paša Gaujas krasta? Es, Filips un Sandis, bijām atraduši šo vietu jau nedēļu iepriekš, likteņa pirksta vārdā, un vēlējāmies, lai arī mūsu pārējie fotogrāfi piedzīvotu tās radīto sajūtu.
 

Saule manāmi sāk pazust aiz koku zariem. Visi steidzīgi pārskata mantas, ceļ teltis un liek pēdējos kameras uzstādījumus, lai notvertu vēl pēdējos saules starus, kuri silti iespīdēja mūsu meža placītī.

blog01.jpg

Neviens nebija bezdarbībā jeb katram vakara gaitā bija sava nodarbošanās, kas mānāmi lika laikam skriet. Viens otru pārspējām ar savām malkas nešanas spējām, fotografējām līdz nakts tumsai, no mazākā saulesstara, kas iespīdēja teltī, līdz zvaigznēm, kuras parādījās skaidrajās nakts debesīs. Kopā ar Filipa meitu Eimiju, taisījām sienāžus no Gaujas krasta, spilgti zaļajām niedrēm, un gatavojāmies lielajai izlozei, jo tajā dienā bija noslēdzies mūsu pirmais Latvian Roamers konkurss, kur balvā varēja saņemt, no katra fotogrāfa parakstītu kartiņu. Eimija ar savu laimīgo roku no savas cepures izvilka lozi, kā arī pārējie iesaistījās konkursa tiešraides vadīšanā Instagramā. Un tā tika izlozēta mūsu laimīgā uzvarētāja, kura jau tuvākajās dienās saņems savu balvu.

Pie Gaujas, naktī, kad apkārtne nedaudz šausta ar tās noslēpumaino, tumšo mežu, mūsu apkārtni apgaismoja liesmojošs ugunskurs, laternas, starp kokiem metru metriem izkārtas lampiņas un Toma stāstītās anekdotes par blondīnēm. Šī ir kļuvusi par mūsu Latvian Roamers īpašo vietu, kuras atrašanās koordinātes paliks ar mums lielā noslēpumā.

Daži jau mostas piecos no rīta, lai izbaudītu skaisto saullēktu, jo ne katru dienu ir iespēja sagaidīt saullēktu un nomazgāt seju Gaujas ūdeņos. Filipa gatavotā kafija, ir katra lielāka rīta vēlme un tās smarža modina tos, kuri vēl ir iekrituši dziļā miegā.

Pēc kārtīgas kafijas krūzes, vieglām brokastīm, sakārtojām un atstājām visu bez pēdām. Ir laiks doties. Uz noputējušās mašīnās stikla uzrakstām #RoamLatvia, un izliecoties pa priekšējo mašīnas logu, nofilmējam vēl pēdējos kadrus, braucot pa noslēpumaino mežu, kura malas bija ar sūnotiem vaļņiem cilvēka augumā. Visai negribīgi devāmies ceļā uz Rīgu. Jūtams nogurums, taču neviens nevēlējās atgriezties ikdienas realitātē.

Nedēļai ejot, visiem domas tikai un vienīgi šaudās par nedēļas nogales izbraucienu - vēlmi sēdēt klintīs, pārredzot Gauju caur priežu zariem, dzirdot putnu spalgās balsis un zināt to, ka nav nekur jāsteidzas, bet, ka var izbaudīt.
 

12121212.jpg